Mēs, draudzenes, dzīvojām draudzīgi kopā jau 15 gadus. Iepazināmies universitātē un draudzējāmies kopš pirmā kursa.
Manuprāt, viņas ir mani visu tuvākie cilvēki, un mūsu saistība ir īpaša.
Arī interesanti: Vienkārši salāti “Meksika” – neko nevajag vārīt. Visu sajauc kopā un gatavs!
Reiz draudzenes mani pārsteidza ar telefona zvanu, atklājot, ka sēž kafejnīcā un aicinot mani pievienoties viņām.
Es nedaudz padomāju, bet piekritu. Nepaspēju nolikt telefonu, kā izdzirdēju viņu sarunu… kurās tās diskutēja par mani. Tās izteica viedokli, ka manas kleitas ir ļoti vecmodīgas, mans grims atgādina vecu tanti un ir pienācis laiks man mainīt apģērbu un stilu.
Otra draudzene teica, ka mani nevajadzēja aicināt, pirmā atbildēja, ka viņa bija spiesta man piezvanīt un pasaukt, jo viņai manis bija žēl. Šo dzirdot, es noliku telefonu un sāku raudāt.
Nekad agrāk man nav bijis tik sāpīgi. 15 gadus es uzskatīju viņas par man tuviem cilvēkiem, bet visu šo laiku dzīvoju melos.
Tomēr es izlēmu doties uz tikšanos un nolikt visu savās vietās.
Es uzvilku savu pašu skaistāko kleitu, augstpapēžu kurpes, uzliku skaistu grimu un gāju, lai atriebtos…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk